P.-Pk.10:00-19:00, S.,Sv. brīvs
/ NODERĪGA INFORMĀCIJA / SUŅI / Suņu šķirnes / Angļu buldogs (Bulldog / English Bulldog / British Bulldog)

Angļu buldogs (Bulldog / English Bulldog / British Bulldog)

Angļu buldogs (Bulldog / English Bulldog / British Bulldog)

Foto: Baiba Buša
Pirmoreiz angļu buldogs kā stabila, īpaša šķirne minēta 1631. gadā un kopā tā laika mazpamazām nostiprinājies par atzītu angļu nacionālo suni. Cēlies tas no angļu mastifa, kura senči savā laikā Anglijā ievesti no Normandijas, no tā jau pirms vairākiem gadsimtiem izselekcionēts zemāka auguma cīņas suns. Mūsdienās šo šķirni sen vairs nelaiž cīņas arēnā, tas kļuvis par lutinātu un lolotu mājas suni.

Augumā šis kādreizējais cīņas suns, kaut ļoti spēcīgs un kompakts, nav liels: augstums skaustā 40 cm (svars sunim 30-40 kg, kucei - 22-26 kg). Galva salīdzinājumā ar pārējo ķermeni liela, masīva, purns gandrīz pilnīgi pieplacināts. Pāri galvai no iedegunes līdz pakausim stiepjas plata, vertikāla rieva. Deguns plats, plakans, šķiet iespiests starp ausīm. Sakodiens ar izvirzītu apakšžokli, tā sauktais pārkodiens. Ausis pavērstas atpakaļ (tā sauktās rožu ausis). Augšlūpa bieza, plata, nokaras abpus apakšžoklim. Acis apaļas, dziļi iegrimušas, ļoti tumšas, baltums nedrīkst būt redzams. Kakls īss, resns, muskuļots, ar nokarenām ielocēm abos sānos. Krūtis ļoti platas, dziļas. Kājas īsas, ļoti muskuļotas, pakaļkājas mazliet garākas par priekškājām, kas balstās uz platajām krūtīm, radot iespaidu, ka buldogam palīkas priekškājas, kas neatbilst patiesībai. Gaita smagnēja, it kā saistīta - buldogs iet maziem solīšiem, balstoties uzķepu pirkstgaliem. Aste sākas zemu muguras lejasdaļā, gals nedaudz savirpināts.

Kad 1835. gadā Anglijā aizliedza izmantot dzīvniekus cīņām, šķirne bezmaz iznīka. To paglāba vienīgi daži uzņēmīgi ļaudis, kas buldogus saglabāja, cerēdami, ka cīņas atjaunos un suņi viņiem atkal kalpos par peļņas avotu. Grūti pat ticēt, ka mūsdienu miermīlīgie, labsirdīgie angļu buldogi pieder pie cilts, kas audzēta nežēlīgām, asiņainām cīņām uz dzīvību un nāvi. Tā kā buldoga galvenais uzdevums bija stāties cīņas arēnā, neviens audzētājs neinteresējās par tā krāsu. Tādēļ kažoka īsajai, mīkstajai, zīdainajai spalvai pieļauta jebkura nokrāsa.

Bijušās PSRS teritorijā pēc kara pirmie angļu buldogi tika ievesti ap septiņdesmito gadu vidu (Maskavā viena no Polijas ievesta kuce, Igaunijā - pārītis no Somijas). Rīgā 1977. gada vasarā uzradās trīs no Igaunijas atvesti kucēni - Fredijs, Fleika, un Frogi. Fredijs aizgāja bojā tai pašā gadā, arī Fleika un Frogi palika nesapārotas partneru trūkuma dēļ. 1985. gada nogalē no Maskavas atveda Lēdiju Abigailu of Maccenzi un 1986. gada martā no nākamā to pašu vecāka metiena kucēnu Markizu de Daunu. Tā kā abi suņi bija no vieniem vecākiem, Abigailai partneri atrada Ļvovā (samaksājot par pārošanu tādu summu, ka bail minēt! - aut.). Atnešanās diemžēl bija kļūmīga - ķeizargrieziens, un no lielā metiena - 12 kucēniem - dzīvi palika tikai trīs - viena kucīte un divi sunīši. Kucīte aizceļoja uz Čeļabinsku. Patlaban Latvijā šķirne reti pārstāvēta.
Avots: Materiāla sagatavošanā izmantota Helmas Lapiņas grāmata "Suns, kuru mīlam"

Komentāri

Pievienot komentāru

Vārds un uzvārds: *
E-pasts: *
Komentēt: *
Anti-spam aizsardzība Ieraksti attēlā redzamos simbolus*:
image