Kopā ar dzīvo barību, augiem no dabiskām ūdenskrātuvēm vai ar zivtiņām, akvārijā var nonākt dažādi interesanti dzīvnieki, kuri auglīgajā u siltajā spēj ātri savairoties. Daļa no šīm radībām bojā akvārija izskatu, daļa spēj kaitēt ieaugušām zivīm, bet visas ir bīstamas, ja akvārijā ir zivtiņu mazuļi.

Hydra, saldūdens polips. Šī saldūdens dzīvnieka garums ir 1 centimetrs. Hidras lielāko daļu savas dzīves pavada „tupot" vienuviet uz augu lapām, akmeņiem un dekorācijām un ķerot pārtikas daļiņas vai organismus, ko nes garām straume. Taču hidras spēj pārvietoties, ka tas ir nepieciešams. Brīvajā hidras galā ir mute un tai apkārt - taustekļi ar dzeļšūnām. Ar tiem hidra spēj notvert arī zivtiņu mazuļus. Šī radījuma dzeļšūnas darbojas līdzīgi kā medūzām - ja pie taustekļa pieskaras kāds vēžveidīgais, zivtiņa, vai kāds cits, šūna izšauj mazu harpūnu ar diedziņu, kas nogādā upura ķermenī paralizējošas vielas. Citi diedziņi apņem notverto radību un pielīp pie tās. Aizstāvoties, upuris aizvien vairāk sapinas un beidzot tiek aprīts. Hidras vairojas daloties. Ja pārtikas ir daudz, uz „mātes" ķermeņa parādās un ātri attīstās mazās hidras, kuras drīzumā pamet māti un apmetas uz dzīvu netālu no tās. Akvārijā, kur ir silts ūdens un ēdāju paradīze, hidras spēj savairoties lielā tempa. Ir vairāki šo kaitnieku apkarošanas paņēmieni. Viens no tiem balstīts uz hidru dabiskajām tieksmēm. Tām patīk dzīvot labi apgaismotās vietās. Ņemot vērā šo faktu, akvāriju pilnībā aizēno, bet vienā vietā pie akvārija stikla no iekšpuses p9ieliek vēl vienu stiklu. Šai vietai jābūt labi apgaismotai (no ārpuses). Ļoti īsā laika posmā visas hidras pārcelsies uz stikla. Tad to izņem ārā, noskalo ar verdošu ūdeni un procedūru atkārto vairākas reizes 2-3 dienu laikā. Vēl viens dabīgs paņēmiens ir ielaist akvārijā makropodus vai gurami, kuri ēd hidras. Var pielietot arī ķīmiskus cīņas līdzekļus. 8-14 dienas hidras intensīvi jābaro ar dafnijām. Tās sāk aktīvi dalīties. Vēl pēc kāda laika var novērot zināmas izmaiņas - hidras ķer dafnijas, bet nespēj noturēt. Tad akvārijā barošanas laikā uz katriem 10 litriem ūdens pievieno 1 gramu slāpekļa amonija, kas iepriekš izšķīdināts pus litrā ūdens. Ļoti drīz hidras kļūst pasīvas un pēc dažām dienām sakrīt akvārija dibenā. Ūdeni mainīt nevajag, jo slāpekļa amonijs ir labs mēslojums, kas nekaitē pat zivtiņu mazuļiem. Lai izvairītos no hidru invāzijas, ir kārtīgi jāskalo un jāpārlūko zivtiņu barošanai domātie vēžveidīgie, kas ķerti brīvā dabā.

Planaria, jeb plakanie tārpi mēdz būt no 1 līdz 4 cm gari. Tie nonāk akvārijā jau pieauguši, jeb olu stadijā. Šie radījumi piekopj nakts dzīves veidu, tādēļ to parādīšanās diezgan ilgu laiku var palikt noslēpums akvārija saimniekam. Planārijas ļoti ātri vairojas un spēj kaitēt mazām zivtiņām un mazuļiem. Pirmais iemesls, kādēļ akvārijā savairojas šie tārpi, ir pārtikas pārpilnība. Atliek samazināt barības devu un ielaist akvārijā ēdelīgos maktopodus, un planārijas pazudīs. Ja ar to nepietiek, jādomā, ka iztīrīt grunti un, iespējams, pārstartēt akvāriju. Vēl viens paņēmiens ir tāds: plāna auduma maisiņā ieliek sasmalcinātu gaļu, maisiņu aizšuj un ieliek uz nakti akvārijā, starp augiem; naktī planārijas sanāk uz mielastu, bet no rīta maisiņu jāizņem no akvārija un jāieliek verdošā ūdenī. Par cik akvārijā paliek tārpu oliņas, procedūru ieteicams atkārtot vairākas reizes.


Lernea, jeb enkurtārps izskatās kā balts irbulītis, kas iedūries zivs ķermenī. Mātītēm galā tiem ir divi mazi veidojumi. Tie ir olu maisiņi, kuros var būt līdz 700 oliņām. Enkurtārpi, kas patiesībā ir airkāju vēžveidīgie, piestiprinās pie zivs ķermeņa, spurām, vai žaunām. Vietā, kur tā galva ieurbusies, rodas asinsizplūdums, izkrīt zvīņas un veidojas čūlas. Enkurtārps attīstās ļoti ātri un visu laiku virzās dziļāk zivs ķermenī. Tas var sasniegt pat iekšējos orgānus, noārdot aknu, nieru, pat smadzeņu struktūru un izraisīt mugurkaula deformēšanos. Lerneozei var būt komplikācijas - dažādas bakteriālas un parazītiskas infekcijas. Slimības izraisošā mikroflora un mokrofauna iemitinās čūlā, kas izveidojusies lernea piestiprināšanās vietā. Lernea no zivs ķermeņa ir jāizņem ar pinceti, lēni bet spēcīgi velkot. Nedrīkst pieļaut letrnas pārtūkšanu. Ja galva paliks iekšā, tā izraisīs plašu iekaisumu. Akvārija ārstēšana ir komplekss pasākums, kas ietvers zivtiņu un vides apstrādi. Ja mehāniskā veidā neizdodas atbrīvot zivtiņas no visām lernām, vai arī pēc laika tās parādās vēlreiz, nāksies ķerties pie ķīmiskām vielām. Lerneozes ārstēšanai un profilaksei var pielietot "Aquarium Pharmaceuticals" līdzekli "General CURE", vai citu ražotāju ekvivalentus.


Piscicola geometra, jeb zivju dēlē. Šīs radības akvārijos parādās retāk nekā planārijas, bet ir ievērojami bīstamākas. Dēles mēdz būt no 3 līdz 10 cm garas un var dzīvot ļoti ilgi. Dažu paveidu dzīves ilgums ir pat 20 gadi. Dēles ķermenim ir divi piesūcekņi - priekšgalā un aizmugurē. Ar to palīdzību tās pārvietojas un piestiprinās pie „saimnieka". Par tādu var kļūt arī ļoti lielas zivis. Dēles piesūcas un patērē zivs asinis, tādējādi novārdzinot to un padarot daudz uzņēmīgāku pret dažādām slimībām.. Mazas zivtiņas var iet bojā ļoti ātri. Lielākas - lēnāk, bet rezultāts ir nemainīgs. Ja dēļu nav daudz, tās var vienkārši nolasīt ar pinceti, bet ja zivtiņa ir „apsēsta", to labāk izpeldināt sāls vannā. 15 minūtes ūdenī, kur sāls procents ir 2,5 - puse tējkarotes uz litru ūdens. Dēlēs sālsūdenī aizmieg un tās var droši noņemt no zivs. Jāpiebilst, ka iekams peldināt zivis, jāpārliecinās, kā tā pārcieš „sālīšanu". Corydoras samiem, melnajiem nažiem Apteronotus albifronts un dažiem citiem nav ieteicams veikt šādu procedūru - dēles jānolasa ar rokām.

Argulus parazītisks vēžveidīgais, vēl dēvēts par karpu ērci. Pārsvarā tos mūsu valstī ieved no Āzijas zivjaudzētavām kopā ar koi karpām un zelta zivtiņām. Argulus vēzīši ir apaļi, līdz 5 mm lieli, caurspīdīgi. Pieaugušam eksemplāru iekšējie orgāni un acis ir labi saskatāmas arī ar neapbruņotu aci. Vēzīšiem ir diskveida piesūcekņi, kas notur tos uz zivtiņas. Šie parazīti pārtiek no zivs ķermeņa šķidrumiem. Lielas un veselīgas visi „nēsāt "ne vienu vien argulusu, taču pamazām arī visspēcīgākās sāk novārgt un var iet bojā. Vēzīšus var ieraudzīt peldam akvārijā un noķert ar tīkliņu, vai arī nolasīt n zivīm ar pinceti, vai rokām. Ja akvārijā ir bijuši argulusi un zivis ir savainotas, ieteicams pievieno ūdenim antibakteriālās zāles profilaktiskā devā. Tā būtu puse no ārstnieciskās.

 

Ostracoda ir sīki, dažus milimetrus gari vēzīši ar īsu, hitīna divvāku čaulas apņemtu ķermeni, kurš ir zaudējis segmentāciju. Čaula var būt caurspīdīga vai iekrāsota ar pigmentu, reizēm pārkaļķota. Kopējā čaulas forma ir lēcveidīga vai nierveidīga. Uz grunts dzīvojošajiem gliemeņvēžiem čaula ir bieza, piesātināta ar kaļķi, bet planktoniskajiem - viegla un plāna. Abi antenu pāri kalpo peldēšanai vai rāpošanai. Gliemeņvēži ir šķirtdzimuma dzīvnieki. Tie spēj nodzīvot pat vairākus gadus. Akvārijos šie radījumi arī ir sastopami. To parādīšanās liecina, ka iemītnieku ir daudz un barības pietiek arī dažādiem „kaimiņiem". Zivis gliemeņvēžus neēd. Izmantojot iespējas, vēzīši ļoti strauji vairojas. Lai no tiem atbrīvotos, ieteicams pārstartēt akvāriju, novārot, vai nomainot grunti un dekorācijas.

Materialu sagatavoja Katarīna Šterna