Personāžs no senskandināvu sāgām, kurās mīlestības, skaistuma, mātišķuma un auglības dievietei Frejai ir aizjūgā lieli, pūkaini kaķi. Sāgas vēsta, ka jautrības un aizrautības dievam Loki (reizēm nemaz ne tik jautram) bija palīgs, kad viņš mēdza izjokot citus dievus. Šis palīgs bija kaķis.

<<<... Tad ieteicās Utarda -Loki : „Jauni puiši šeit izklaidējas it kā pavisam vieglprātīgi un vienkārši - paceļot manu kaķi no zemes. Es jau nu nesāktu par šo runāt ar Asa-Toru, ja vien nieraudzītu, ka neesi gan tik varens kā man šķita". Tajā pašā mirklī uz grīdas noleca pelēks kaķis, pie tam nepavisam ne mazs. Tors piegāja pie kaķa un, apņēmis aiz vidukļa, ņēmās celt. Jo augstāk viņš cēla, jo kaķis vairāk izliecās. Kad viņš pacēla kaķi tik augstu, cik vien spēja, tas atcēla no zemes vienu ķepu. Vairāk pacelt kaķi Toram neizdevās... tad Utarda- Loki teica: „Spēle izvērtās tā, kā paredzēju. Kaķis ir liels, bet Tors izrādās gaužām mazs pret milžiem, kas pie mums mīt !" ... >>> ( „Jaunākā Edda", izdota 1970.g. izdevniecībā Zinātne).

Iespējams, ka teiksmainie kaķi ir vieni no meinkūnu priekštečiem - tā apgalvo kāda no hipotēzēm. Ir pilnīgi skaidrs, ka kaķi patiešām bijuši vikingu kuģos, kas ilgi pirms Kolumba atklāja Ameriku. Par to mūsdienās neviens vairs nešaubās.

Bet varbūt tie ir vienkārši pusmežonīgi kaķi, kas Skandināvijā sastopami visapkārt. Varbūt arī nosaukumu kaķi ieguva tikai tāpēc, ka tieši norvēģiem ienāca prātā ideja radīt oficiāli atzītu Skandnāvijas pussalas kontrastainajā klimatā mītošu kaķu šķirni, lai saglabātu tās pirmatnīgo skaistumu un ziemeļniecisko raksturu. Tagd šī kaķu šķirne ir visas Skandināvijas lepnums.

Lai nu kā bijis - nebijis, bet šobrīd mums ir kaķis - liels, tomēr elegants, neatkarīgs, tomēr komunikabls, pašpārliecināts, tomēr zinātkārs un sabiedrisks. Kaķis , kas nekļūs apnicīgs un uzbāzīgs, bet nekavējoties izteiks savu sašutumu ar skaļu ņaudienu stāstu, ja pārāk ilgi būsiet atstājis viņu vienu mājās. Šajā stāstā būs dzirdams viss - gan sveiciens, gan tas, kas noticis Jūsu prombūtnes laikā, gan jautājums par to, kur tik ilgi „klaiņojāt", kad mājās darbi gaida...

Tāpat kā visi lielo šķirņu kaķi, arī Norvēģijas meža kaķis nobriest samērā vēlu - sasniedzot 3 - 4 gadus. Sava divslāņainā, ūdensizturīgā un kuplā kažoka dēļ norvēģis izskatās vēl milzīgāks un cilvēkiem šķiet, ka viņš sver vismaz pudu. Patiesībā normāls runcis sver 8 - 9 kg, kaķenītes mazliet mazāk. Arī izstieptais, druknais ķermenis, drīzāk lūsim, ne kaķim raksturīgās priekšējo un pakaļējo kāju proporcijas - tas viss piešķir Norvēģijas meža kaķim giganta slavu. Šāds ķermenis ļauj norvēģim vienīgajam no mājas kaķiem nokāpt no koka ar galvu pa priekšu - spirālveidīgi kā vāverei.

Norvēģijas meža kaķi nav izplatīta šķirne, tāpēc tos bieži jauc ar meinkūniem un Sibīrijas kaķiem. Tomēr katrai no šīm šķirnēm ir savas īpašības, kas tās dara atšķirīgas. Ja noliktu rindā visu trīs minēto šķirņu kaķus - labus šķirnes pārstāvjus - uzreiz varētu skaidri saskatīt šīs atšķirības:

• Pirmkārt galvas forma un profils. Norvēģim ir klasisks „romiešu"profils - taisns deguns, kas būtiski atšķiras no sibīrieša nemanāmās pārejas no pieres uz degunu un nemaz nav līdzīgs meinkūna ieliektajam profilam. Galva ir trijstūrveidīga, ausis vizuāli turpina vaigu kaulu līniju, tādējādi veidojot vienādmalu trījstūri. Atšķirībā no norvēģa, meinkūna galvai ir piecstūra forma, bet sibīrietis izceļas ar plūdlīnijās maigāku galvas formu.

• Otrkārt - acis norvēģim ir citādas kā pārējiem pieminētajiem pusgarspalvaino šķirņu kaķiem. Norvēģijas meža kaķa acis ir mandeļveidīgas, nedaudz ieslīpi novietotas, kas raugās ar neatkārtojamu bargi - nepieejamu skatienu. Šīs skatiens piešķir norvēģim aristokrātiskumu un nepieļauj jebkādu „brāļošanos" .

Kopumā Norvēģijas meža kaķis ir ļoti harmoniski veidots un elegants dzīvnieks.

Norvēģis ir ne tikai fiziski skaists, bet arī garīgi brīnišķigs kaķis. Viņš ir lielisks kompanjons, kas vienmēr būs blakus, bet neuzmāksies ar savu sabiedrību. Tomēr norvēģis labprāt Jums palīdzēs mājas darbos vai dosies kopīgā pastaigā, ja vien Jūs dzīvojat ārpilsētā un tā kaķim ir ierasta vide. Norvēģijas meža kaķis labi sadzīvo ar citiem mājas iemītniekiem - gan bērniem, gan dzīvniekiem. Ja norvēģim kaut kas nebūs pa prātam, viņš labāk aizies prom un nekļūs sīkumains, nevis dusmosies, centīsies panākt savu vai vispār atriebties. Tādas lietas naļauj viņa aristokrāta lepnums ...

Ir vairākas Norvēģijas meža kaķa izcelsmes teorijas, viena no tām vēsta sekojošo:

Vikingi atveduši garspalvainus kaķus, iespējams, no Turcijas, bet varbūt no vēl tālākiem krastiem. Tad šie kaķi saradojās ae eiropas īsspalvainajiem kaķiem un rezultātā izveidojās kaķi, kas bija ideāli piemēroti vietējam klimatam un apstākļiem gan ar ķermeņa uzbūvi, gan spalvas struktūru.

Laika gitā šie dzīvnieki attīstījās un adaptējās skarbajam ziemeļu Skandināvijas klimatam piemērotā veidā. Rezultātā izdzīvoja vislielākie, spēcīgākie, muskuļotākie un veselīgākie kaķu populācijas pārtāvji.

Norvēģijas iedzīvotāji stāsta, ka šķirne radusies pateicoties sniegam, aukstumam, lietum, Norvēģijas mežiem, mazapdzīvotajām teritorijām, badam un bailēm. Vispār varētu ilgi un rezultatīvi pētīt visu Norvēģijas meža kaķu ciltskoku, bet atstāsim to vēsturnieku ziņā un pievērsīsimies jaunāko laiku vēsturei, kad Skandināvijas aborigēnkaķis ieguva šķirnes statusu un mūsdienu nosaukumu.

Pirmās rakstveida liecībaspar šķirni izlasāmas kādā bērnu grāmatā un datētas ar 1912.gadu, bet vēlāk mākslinieka Olafa Galbranssona autobiogrāfijā, kur tika izmantots norvēģa zīmējums, kas tapis 1910. gadā. Aptuveni šajā laikā meža kaķi tika atzīti par mežonīgiem, bet lietderīgiem dzīvniekiem un nokļuva oficiālā aizsardzībā. Norvēģijā rezervātos mežziņi bija atbildīgi par šiem vietējās faunas pārstāvjiem. Mežsargi uzraudzīja kaķus un centās neļaut malumedniekiem ķert un izvest tos no valsts. Tomēr Norvēģijas meža kaķim draudēja izzušana arī dēļ tā, ka aktīvi notika pārošana ar Eiropas īsspalvainajiem kaķiem. Tāpēc pagājušā gadsimta 30.gados sākās mērķtiecīga šķirnes selekcija, lai paglābtu nacionālo šķirni.

1938.gadā Oslo pirmoreiz izstādījā kaķi, kas pārstāvēja šķirni „Norvēģijas meža kaķis". Viņu vērtēja dāņu eksperts Knuds Hansens un nosauca par Norvēģijas nacionālo kaķi. Bet drīz sākās Otrais pasaules karš, un tikai 1963.gadā beidzot tika izveidota Norvēģijas Nacionālā šķirnes kaķu asociācija, tomēr programma nacionālās kaķu šķirnes attīstībai tika atjaunota tikai 1972.gadā.

Audzētāji, kas 1938.gadā pirmie izstādīja norvēģi un guva tazinību, pulcināja ap sevi domubiedrus un lika pamatus Norvēģijas meža kaķa selekcijas darbam. Gadu vēlāk Norvēgijā šķirne tika atzīta un pieņemts vienots šķirnes standarts. Kaķiem izsniedza eksperimentālus ciltsrakstus un pēc kara 1976.gadā Norvēģijā bija ap 100 reģistrētu šķirnes kaķu. Tajā pašā gadā Visbādenē Vācijā notika ikgadējā FIFE sanāksme, kur šķirne „Norvēģijas meža kaķis"tika atzīta kā eksperimentāla. Ar šo sākās norvēģu izplatība visā pasulē. Pirmo pāri pārdeva uz Zviedriju, bet 1979.gada 29.novembrī pirmie norvēģi ieradās ASV. Tas bija brūns tebi krāsojuma runcis Pans Tigris (audzētāja Else Nylund) un melnbalta kaķene Mjavo's Sala Palmer (audzētāja Solveiga Stenersroada) , kas nonāca Mičiganas štatā Šeilas Gīras meinkūnu audzētavā. Norvēģijas Tirdzniecības departaments šos kaķus iereģistrēja kā eksporta preci.

Norvēģu felinologi turpināja strādāt ar šķirni un 1977.gadā, kad Parīzē notika kārtejā FIFE sanāksme, Frederiks Nordans un norvēģu felinologi demonstrēja lielu daudzumu fotomateriālu un ciltsrakstu, kas apliecināja tīršķirnes kaķu trīs paaudzes. Viņi panāca vēlamo rezultātu un Norvēģijas meža kaķis kļuva oficiāli apstiprināta šķirne.

Mūsdienās šī ir viena no populārākajām kaķu šķirnēm Skandināvijā un gūst atzinību visā pasaulē. Kaķu izstāddēs norvēģi vienmēr izraisa apmeklētāju interesi un piesaista uzmanību un apbrīnu. Norvēģijas meža kaķim pareģo lielu nākotni Eiropā un jau šobrīd šķirne atrodas topā izstādāmo dzīvnieku skaita ziņā.

Par šīs šķirnes izcelsmi felinologu vidū nav vienota viedokļa. Norvēģijā šie kaķi ir zināmi jau sen. Daļa speciālistu uzskata, ka aptuveni 16. gadsimtā Angoras kaķi ar kuģiem ievesti Norvēģijā no Itālijas. Tā kā valstī ir pietiekami skarbs klimats, dzīvnieki adaptējušies atbilstoši vietējiem apstākļiem. Kaķu vilna kļuva biezāka, barību ieguves nolūkos kāpelējot pa klintīm un kokiem īpaši attīstījās kaķu nagi.

Otra daļa felinologu, īpaši norvēģu vidū, uzskata, ka Norvēģijas meža kaķi ir sen jau mituši šajā zemē, par ko liecina to selekcija jau kopš 1930. gada, kad Trisilas tuvumā (apdzīvota vieta netālu no Zviedrijas robežas) tika atlasīti 200 dzīvnieki, kuri izveidoja sākotnējo šķirnes genofondu. Kaķus izstādīja jau pirms Otrā pasaules kara organizētajās izstādēs, bet šķirnes standarts tika apstiprināts 1977. gadā, pie tam par šķirnes kaķi uzskatāms tikai tāds, kuru senči reģistrēti Norvēģijas kaķu audzētāju ciltsgrāmatā.

Trešais viedoklis, kuru atbalsta Lielbritānijas kaķu audzētāji par šķirnes izcelsmi, balstās uz pieņēmumu, ka šķirne veidojusies, krustojoties Angoras kaķiem ar savvaļas kaķi Felis silvestris grampia, kurš vēl šodien brīvā dabā mīt Skotijā un kuru Norvēģijā ieveduši vikingi. Pieņēmums tiek pamatots arī ar to, ka senās gravīrās dieviete Freija bieži attēlota ratos, kurus velk kaķi, kas pēc ārējā veidola atgādina Norvēģijas meža kaķus.

Norvēģijas meža kaķi ir spēcīgi, muskuļoti kaķi ar pagarinātu ķermeni un vidēji garām, spēcīgām kājām, turklāt pakaļkājas ir nedaudz garākas par priekškājām. Galva trijstūrveidīga ķīļa formas ar spēcīgu zodu un taisnu, pagarinātu degunu bez izteiktas pārejas no pieres - tā saucamais "grieķu deguns". Ausis garas, augstu novietotas, un, ja no to ārējās malas velk līniju, tad tā ar vaigu kauliem veido taisnu līniju. Ausu galiņos obligāti vilnas pušķīši. Aste gara, labi apspalvota. Vilnu veido it kā divas kārtas - bieza, mīksta pavilna un cieti, spīdīgi, ūdeni atgrūdoši akotmati, kuri gan pēc izskata, gan taustes ir taukaini. Šāda vilna veidojusies ziemeļu klimata ietekmē un raksturīga tikai minētajai šķirnei. Vilnai ir sezonas raksturs - vasarās tā kļūst plānāka, neveido apkakli ap kaklu un krūtīm. Acu krāsa jebkura, tāpat jebkurš vilnas krāsojums, bet šīm abām krāsām jāharmonē savā starpā.

Norvēģu felinologi ir stingri patentējuši savu šķirni un Norvēģijas meža kaķiem izstādē netiek pieļauta Novicu klase (šai klasē tiek izstādīti tie dzīvnieki, kas pēc fenotipa atbilst šķirnei, bet ne pēc ciltsrakstiem), taču jaunu asiņu ieplūdināšanas nolūkā reizēm atļauj izmantot kaķus, kuriem nav ciltsrakstu un kurus atlasa speciāla komisija.

Norvēģijas meža kaķi ir mīlīgi dzīvnieki, taču dažreiz viņu vidū ir izteikti individuālisti, kuri slikti sadzīvo ne tikai ar citu šķirņu, bet pat savas šķirnes kaķiem.

Ar autores atļauju izmantota V. Klučnieces grāmata "Kaķi", foto no interneta