Bladhaunds ir visvecākās angļu medību suņu šķirnes pārstāvis. Kopš viduslaikiem šos suņus turēja un audzēja Sv. Huberta klostera mūki, saglabājot tiem ļoti tīru asinslīniju. Tas arī ir kļuvis par pamatu šķirnes nosaukumam. Laikam nevienam citam sunim nav bijis tik daudz jācieš sava nosaukuma dēļ. Bieži tos jauca ar nežēlīgajiem asinssuņiem (blood (angļu val.) - asinis, hound (angļu val.) - suns, medību suns, tātad asinssuns - aut.), kurus vergturi ASV dienvidu pavalstīs rīdīja izbēgušiem vergiem pa pēdām (tā bija Spānijā izaudzēta nikna suņu šķirne, sakrustota ar dogiem - aut.). Mūsu bladhaunds ir ļoti miermīlīgas dabas suns, kuru medībās gandrīz tikpat kā neizmanto, bet tur kā retas šķirnes mājas suni. Par sargsuni tas var noderēt vienīga sava impozantā izskata, ne dabas dēļ. Tas gan labprāt uzries svešiniekam, bet ar to pašu viss arī beigsies.

Bladhaunds ir liela auguma suns - skaustā 65-72 cm sunim, 64-69 cm kucei, spēcīgs un ļoti miermīlīgs. Galva šaura, gara, ar dziļām grumbām pierē un izcilu pakauša kauliņu. Atkarenie plaksti piešķir suņa brūnajām acīm ļoti skumju izteiksmi. Vaigi un kakls grumboti. Augums spēcīgs, veido pagarinātu kvadrātu, respektīvi, taisnstūri, taisna, stingra mugura. Priekškājas spēcīgas, lieliem kauliem. Spalva smalka, īsa. Atļautās kažoka krāsas: melna ar koši rudu, dzeltena ar rudu. Tumšākajām krāsām lāgiem piejaukts brūngans tonējums, atļauti arī nelieli balti plankumi uz krūtīm, ķepām un astes galā. Latvijā pirmais reģistrētais bladhaunds - kuce Berolina Sansiro.

Materiāla sagatavošanā izmantota Helmas Lapiņas grāmata "Suns, kuru mīlam"