Izcelsmes valsts: Vācija, Tīringene, Apolda.

Pielietojums: pavadonis, darba un sargsuns.

FCI klasifikācija: 2. grupa (pinčeru un šnauceru tips, molosu tips un Šveices kalnu un ganu suņi) 1. iedaļa (pinčeru un šnauceru tips ar darba pārbaudēm).

Vēsture

Līdz mūsdienām nonācis visai maz precīzas informācijas par dobermana šķirnes izcelsmi. Cita starpā viens no iemesliem ir tas, ka pirmo, šķirnes sākotnes suņu īpašnieki, kā jau tas bija pierasts sīkdzīvnieku audzēšanā, neveica nekādus pierakstus, jo visticamāk, nemaz nebija uzstādījuši sev mērķi – izveidot jaunu šķirni, bet aprobežojās ar suņu audzēšanu savām vajadzībām un šaura loka tirdzniecībai.

Šķirnes pamatlicējs un izveidotājs bija Frīdrihs Luiss Dobermans (1823-1894), taču arī viņš nav atstājis praktiski nekādas rakstiskas liecības par savu suņu pavairošanu. Jāsaka arī, ka par paša Dobermana dzīvi nav daudz zināms. Visai skopas un pretrunīgas ziņas atrodamas par viņa profesiju; viens avots vēsta, ka Dobermans bijis pilsētas suņu ķērājs, kura pienākumos ietilpusi klaiņojošo suņu izķeršana un uzturēšana; pēc Dobermana dēla teiktā, viņa tēvs strādājis par Nīderosas-Apoldas finansu iestāžu nodokļu iekasētāju, savukārt vēl cits avots apgalvo, ka Dobermans strādājis par nakts apgaitnieku un vietējo kautuvju pārvaldnieku. Dobermana profesionālā daudzveidība un amatu specifika ļauj domāt, ka tieši darba nolūkos viņam radās ideja par piemērota suņa – sargsuņa un pavadoņa nakts apgaitās – nepieciešamību, it īpaši, ja ņem vērā, ka pirms 100 gadiem Vācijā vēl nebija sargsuņu šķirnes mūsdienu izpratnē. Pirmā suņu šķirņu izstāde Vācijā tika atklāta 1863. gada 14. jūlijā Hamburgā, un tajā laikā visas šķirnes tika dalītas 2 grupās; 1) medību suņi; 2) izmantojamie un izrādāmie ('parādes') suņi. Uz šāda fona nav grūti saprast Dobermana vēlmi – izveidot ļoti spēcīgu un uzticamu suni, kurš tikpat maz baidītos no nūjas sitieniem, kā no šāvieniem. Izejot no Dobermana nedaudzajām liecībām, kā arī no citiem avotiem, var neapšaubāmi apgalvot, ka dobermans kļuva par pirmo suņu šķirni, kuru izveidoja un attīstīja personīgās apsardzes nolūkiem.

Vairāk vai mazāk konkrētāku informāciju par pirmajām pārošanām, kas veicināja dobermana šķirnes attīstību, sniedz Otto Gellers, viens no agrīnā perioda audzētājiem, kas vēlāk 1899. gadā nodibinās pirmo "Doberman-pinčera" klubu. Savā grāmatā par dobermaniem viņš raksta, ka viņa secinājumi par šķirnes veidošanos balstās uz objektīviem faktiem, seno Apoldas audzētāju pieredzes un novērojumiem. Tiek uzskatīts, ka Luisam Dbermanam piederēja peļu pelēka kuce vārdā Šnupe (Schnuppe), kura tāpat kā viņas pēcnācēji, tika pārota ar pinčeru jaukteņiem, miesnieku suņiem (kura senčos meklējami rotveileri, vācu pinčeri, vācu aitu suņi, mastifi un haundi), kā arī ar medību suņiem un aitu suņiem.

Gellers apgalvo arī, ka šķirnes veidošanā piedalījušās galvenokārt sekojošas šķirnes: vācu aitu suns, īsspalvainais dzinējsuns, zilais dogs un vācu īsspalvainais pinčers, savukārt citi avoti, kā 1898. gada decembra kinoloģiskās avīzes "Unsere Hunde" numurs, apgalvo, ka Dobermans izmantojis ciltsdarbā suņus, kas iegūti no vācu pinčera, aitu suņa un miesnieka suņa sajaukuma.

T.s. miesnieka suns līdz šim laikam jau fenotipiski bija nostabilizējies, un šī bija, neskaitot pinčerus, vienīgā šķirne, kurai bija tikpat īsa spalva ar rūsas krāsas lāsumiem kā vēlākajam dobermanam.

Laikā no 1870-1880 gadam Dobermans ciltsdarbā vairākkārtīgi izmantojis melni-lāsumotu kuci vārdā Bizarta; vienai no viņas meitām Pinko, kuru Dobermans bieži izmantoja pavairošanā viņas iedzimtās saīsinātās astes dēļ, pirmo reizi metienā piedzima pelēkzilas krāsas kucēni. Visi centieni iegūt no šīs kuces, pārojot ar iedzimti īsastainu suni, tādus pašus kucēnu, izrādījās neveiksmīgi; 19/20 gadsimtu mijā ap 2/3 dobermanu metienos bija sastopami kucēni ar iedzimti īsu asti. Taču, tā kā iedzimti īsā aste nostiprinājās šķirnē līdz ar rupjāku konstitūciju un asāku spalvu, šos suņus centās izmantot ciltsdarbā pēc iespējas mazāk. Līdz ar to šī "īsastainība" tika ar laiku izskausta no šķirnes ciltsmateriāla.

Dobermans savus audzētos kucēnus pārdeva 5-6 nedēļu vecumā, par suņiem prasot 3 markas, bet par kucēm – 2 markas; šie kucēni jau bija ar kupētām astēm.

Šķirnes mērķtiecīga attīstība uz skaidri formulētu parametru bāzes kļuva iespējama tikai pēc tam, kad melnie suņi ar rudajiem lāsumiem, kurus izveidoja Dobermans un kurus atzina citi audzētāji, sāka iegūt noteiktu veidolu, kas palicis tā laika cilvēku atmiņā, cita starpā, pateicoties tādai īpašībai, kā niknumam.

Pirmie oficiālie pieraksti par dobermana suņiem parādījās Dobermanpinčeru Apvienības ciltsgrāmatās 1890. gadā. Pēc L. Dobermana nāves 1894. gadā dažādi audzētāji sāka aktīvi līdzdarboties tālākajā šķirnes attīstīšanā, un kā pirmo to vidū jānosauc jau pieminēto Otto Gelleru, kurš kā ļoti uzņēmīgs cilvēks, kļuva par "pionieri" dobermanu audzēšanā. Tieši viņš pirmais sāka reklamēt šķirni un pievērst uzmanību tās vērtībai, tādējādi nodrošinot dobermanam cienītāju loka pieaugumu, kas bija tik nepieciešams šķirnes attīstībai. Citi ievērojami audzētāji bija Gorsvins Tišlers, kura audzētava 'Von Grenland" ir devusi daudzus izviltus šķirnes pārstāvjus, kā arī Gustavs Krumbholcs, kura audzētavā "Von Ilm-Aten" šķirnes veidošanās pirmsākumos dzima vieni no visvērtīgākajiem dobermaniem.

Pirmā oficiālā šķirnes izstādīšana notika 1897. gadā Erfurtē. 1899. gada 27. augustā par godu izstādei, kuru organizēja Apoldas Kinoloģiskā apvienība, Otto Gellera vadībā tika nodibināts "Apoldas pilsētas dobermanpinčeru klibs'; nākamajā gadā, līdz ar kluba uzdevumu spektra paplašināšanos, tas tika pārdēvēts ar "Nacionālo Vācijas dobermanpinčeru klubu" ar atrašanās vietu Apoldā. Kad vēlākajos gados arī citos valsts rajonos sāka veidoties līdzīga tipa organizācijas, Apoldas apvienība audzētāju vidū tika dēvēta par "1899. gada Pirmo klubu". Šis pirmais klubs veica būtisku ieguldījumu labvēlīgu apstākļu radīšanā šķirnes attīstībai. 1899. gadā jaunās šķirnes atbalstītājiem beidzot izdevās panākt tās oficiālu atzīšanu t.s. "Delegātu Komisijā" – senākajā kinoloģiskajā apvienībā. Drīz pēc tam 1900. gadā dobermanpinčera šķirne tika pielaista reģistrācijai tolaik vienīgajā "Vācu suņu ciltsgrāmatā.

Diezgan lielas kaislības virmoja arī par šķirnes nosaukuma izvēli, līdz ar šķirnes kluba dibināšanas laiku. Gellers rakstīja, ka šķirnes pamatlicējiem bijis skaidrs, ka sunim nepieciešams dot citu nosaukumu, kas atšķirtos no to veidojošajām aitu suņu, dzinēju vai citām šķirnēm, tādēļ šķirnes audzētāji pieskaitījuši to pinčeru kategorijai un nodēvējuši par dobermanpinčeru, lai saglabātu vēlākajām paaudzēm senā Dobermana oriģinālo vārdu.

Sākuma periodā dobermana suņu selekcija tika veikta visai rupji: Apoldas rajonā tika iepirkti visi suņi, kas atgādināja pēc izskata dobermanu un tika izmantoti audzēšanā. Gellers brīžiem pat turēja līdz pat 80 suņiem. Lūzuma pieejā ciltsdarbam notika visticamāk tad, kad tika izveidotas pirmās audzētavas, un līdz ar tām radās konkurences gars starp šķirnes cienītājiem. Tā laika dobermani ievērojami atšķīrās no mūsdienu priekšstata par ideālu dobermani – kāds šķirnes vēsturnieks rakstīja, ka dobermani atgādināja pajūga suņus, tiem bija platas, īsas galvas un īsi kakli, kā arī atļukušas lūpas un plati nostādīti pirksti (t.s. "lāča ķepas"). Apspalvojums tolaik vēl bija diezgan garš ar vāji izteiktu pavilnu, lāsumi reti kad bija izteikti brūnā krāsā. Var minēt tikai pāris no pirmajiem dobermaniem, kas uzskatāmi par šķirnes ciltstēviem – Cezi von Bosko, Prinz Matzi (dz. 1895) no audzētavas "Von Ilm-Aten"; Graf Belling no audzētavas "Von Grenland", Greif von Grenland, Junker Slenz von Thuringen u.c.

Ar laiku sāka pieaugt dobermanu audzētāju organizacionālā daudzveidība un 1909. gada 1. aprīlī dažādas sadrumstalotās dobermanu īpašnieku organizācijas iekļāva jau 1015 biedrus gan Vācijā, gan ārzemēs, tai pat laikā vācu aitu suņu apvienības biedri bija 1831. 1909. gadā Konrāds Mosts aicināja visas dobermanu audzētāju organizācijas apvienoties, un šī jaunveidojuma vadībā izvirzījās Frankfurtes klubs. Konrāds Mosts bija viens n o pirmajiem, kas sāka popularizēt dobermana darba spējas – 1908. gadā viņš noorganizēja pirmās policijas suņu pārbaudes, kurās ar milzīgiem panākumiem nodemonstrēja sevis dresēto dobermani Tasso v.d. Traun.

1912. gada 1. janvārī "Klubu apvienība" tika pārveidota par "Dobermanpinčera sabiedrību".

20. gadsimta 20-30 gados sākās aizraušanas ar dobermana eksterjera uzlabošanu, un līdz ar to tendence pievērsās vieglākai, smalkākai dobermana ķermeņa uzbūvei. Kakli kļuva arvien garāki un tievāki, galvas – arvien šaurākas un garākas, krūtis – seklākas, bet kauli – vieglāki. Panāktais suņa smalkums gan bija nevēlams dienesta izmantošanas mērķiem, kas galu galā noveda pie tā, ka arī suņa raksturam tika piešķirta otršķirīga nozīme salīdzinājumā ar eksterjeru. Tā rezultātā sāka parādīties bailīgi, kā arī pārāk nervozi, viegli aizkaitināmi suņi; 1930. gadā aptuveni 50% dobermanu izrādījās nederīgi ciltsdarbam. Audzētava "Von Bayernstolz" lauza šo tendenci, veiksmīgi audzējot spēcīgas konstitūcijas suņus, kas veiksmīgi izgāja Aizsrargsuņa ("Shutzhund") pārbaudes un līdz ar to pavērsa ciltsdarba gaitu citā virzienā.

Pielietojums
Lai arī dobermans sākotnēji tika izveidots kā sargsuns, šīs šķirnes suņiem piemīt arī izcilas spējas pēdu dzīšanā, līdz ar to daudzus gadu desmitus dobermans veiksmīgi ticis izmantos meklēšanas un glābšanas patruļās. Daži īpašnieki pat ir atklājuši savos dobermanos medību suņu cienīgus atrašanas un aportēšanas instinktus. Dobermani pielietoti arī kā ganāmpulku sargi un aitu/liellopu ganu suņi. Dobermanu lojalitāte, uzticība, pašpārliecība un augstā apmācības pakāpe lieka dobermani izvēlēties daudzu valstu karaspēku vadītājiem Otrā Pasaules Kara laikā, un ASV Jūras kājinieki pat ir piešķīruši šai šķirnei oficiāli titulu – "Semper Fidelis", kas nozīmē – mūžam uzticamais.

Raksturs
Agrīnie pieraksti liecina, ka šķirnes sākumā dobermans bijis uzmanīgs, bezbailīgs, gudrs, straujš un viegli apmācāms suns, kas izmantots kā policijas un sargsuns. Mūsdienās dobermanu audzētājiem ir izdevies izveidot daudz maigāka, stabilāka rakstura dzīvnieku nekā sākotnējie šķirnes pārstāvji. Dobermans var būt kā lielisks sporta sacīkšu suns, izstāžu ringu zvaigzne vai vienkārši mājas mīlulis. Jebkādas bailīguma vai agresijas pazīmes tiek mērķtiecīgi izskaustas no šķirnes ciltsmateriāla.

Dobermans ir mājas/dzīvokļa suns. Dzīve suņu būdā kaut kur mājas aizmugurējā pagalmā bez konstantas mājinieku uzmanības un kontakta var radīt nopietnas problēmas dobermanim, kas var novest pie nevēlama bailīguma, nervozitātes vai agresijas. Dobermani ir absolūti uz cilvēkiem orientēti suņi, kas izrāda neprastu pieķeršanos savam īpašniekam vai ģimenei. Tie parasti vēlas ar saimnieku dalīties visā – mājvietā, guļvietā un ēdienā; šo iemeslu dēļ dobermanus vēl dēvē par "lipekļu" suņiem!

Savā attieksmē pret bērniem dobermans neatšķiras no citām šķirnēm – mijiedarbība ar bērniem kucēna vecumā attīsta spēcīgu saikni starp suni un bērniem.
Dobermaniem raksturīga nesaudzīga attieksme pret savām rotaļlietām, tie tiecas iznīcināt tās visas, īpašu sajūsmu izrādot par tenisa bumbiņām, ar kurām gan jābūt uzmanīgam, lai suns neaizrijas ar bumbas atliekām.

Krāsas
1899. gadā tika atzīta tikai viena spalvas krāsa – melna ar rūsas krāsas lāsumiem. 1901. gadā jau tika atļautas trīs krāsas, ieviešot arī brūnu ar lāsumiem un pelēkzilu ar lāsumiem. 1969. gadā tika atzīta arī dzeltenbrūna (Isabella) krāsa. Dzeltenbrūnā kŗasa veidojas pateicoties sarkanās krāsas recesīvajam gēnam, bet zilpelēkie dobermani savu apmatojuma toni ieguvuši no melnās krāsas recesīvā gēna. Lai iegūtu minēto krāsu kucēnu, abiem vecākiem ir jābūt doto gēnu nēsātājiem.

1980'tajos gados parādījās balti dobermani, kas tiek uzskatīti par daļējiem vai nepilnīgiem albīniem. Šiem suņiem ir zilas acis un apspalvojums krēmkrāsā ar viegli brūniem lāsumiem. Diemžēl, šie suņi cieš no fotofobijas, kas nozīmē, ka dzīvnieki nepanes gaismu. Tāpat baltiem dobermaniem esot novērotas problēmas ar raksturu. Baltā krāsa tiek uzskatīta par diskvalificējošu ciltsdarbā.

Barošana un veselība
Daudzi dobermanu audzētāji iesaka kucēnus barot ar barību, kas satur zemu proteīnu devu (ne vairāk par 28%) pirmajos dzīves mēnešos, jo tiek uzskatīts, ka tas palīdz izvairīties no saslimšanas gadījumiem ar izkaisīto paralīzi un aizkavēt pārlieku strauju augšanu, ko izraisa barības ar augstu proteīna saturu.
Dobermanim nepieciešama augstas kvalitātes barība, taču rūpīgi sekojiet sava suņa svaram un nepārbarojiet to! Bieži tiek ieteikts barot dobermani vismaz divas reizes dienā, sadalot dienas racionu mazākās porcijās, lai izvairītos no zarnu sagriešanās.

Daļai dobermanu mēdz būt visai plāns apmatojums, it īpaši zilpelēkajiem un dzeltenbrūnajiem. Šādos gadījumos ir vērts pārbaudīt vairogdziedzera darbību, vai, ja tā ir kārtībā, ieviest bagātīgāku, barojošāku ēdiena racionu.

Dobermana "vājā" vieta ir sirds, līdz ar to ir prātīgi jāaprēķina fizisko nodarbību slodze, it īpaši resniem un veciem suņiem. Kopumā, saskaroties ar slimībām, dobermani mēdz izrādīt apbrīnojumu pacietību, tā kā saimnieks bieži vien pamana, ka sunim kas kaiš tikai tad, kad dzīvnieks jūtas pavisam slikti. Dobermani nesūdzoties pacieš sāpīgas ķirurģiskas operācijas un nelaimes gadījumus.

Materiālus par dobermaņiem apkopojusi un sagatavojusi 

Sigita Eitcena.

Izmantotie resursi: www.dobermannreview.co.yu, http://koti.mbnet.fi/dob/, Gerhard Schuler, "Der Dobermann: Portrat einer Hunderasse", 1993, Urainia Verlag Leipzig.