Erdelterjers ir augumā lielākais suns savu ciltsbrāļu terjeru vidū. Šķirne izveidota aizpagājušā gadsimta otrajā pusē, krustojot vairākas terjeru šķirnes, iespējams, ka piejaukts arī nedaudz gordonsetera un rudi balto kolliju asiņu. Pirmoreiz kā patstāvīgas šķirnes pārstāvis erdelterjers izstādīts 1975. gadā. Sunim, kuru sākumā dēvēja par "Krastmalas terjeru" (waterside terrier (angļu val.)), vēlāk dots Eires (Aire (angļu val.)) upes nosaukums (atrodas Jorkšīrā).

Erdelterjers ir spēcīgs, muskuļots, vingrs suns (augstums skaustā suņiem 58-62 cm, kucēm 56-59 cm). Erdelterjeram ir garena, ne pārāk apaļa galva ar nelielām, piepaceltām "V" veida ausīm. Nelielas, tumšas mandeļveida acis. Spēcīgi zobi šķērveida sakodienā. Spēcīgs kakls, īsa, taisna mugura, ne pārāk platas, toties dziļas krūtis. Aste nogriezta, atstājot 1/3 dabiskā garuma. Apmatojums ciets, biezs, ass, spalva viegli viļņota, bet nedrīkst būt sprogaina. Galva un ausis dzeltenīgā rūsas krāsā, pārējais ķermenis melns ar vieglu, pelēcīgu lāsmojumu.

Selekcionāru nolūks bija apvienot erdelterjerā visas iespējamās laba dienesta suņa īpašības. Un, jāteic, ka tas ir izdevies: viņa saprāts, drosme, pieķērība saimniekam, paklausība, kas tomēr nenomāc raksturīgo terjera temperamentu, padara viņu par izcili vērtīgu dienesta suni, kas daudzkārt tika izmantots dažādiem uzdevumiem pirmajā pasaules karā.

Ja erdelterjeru tur dzīvoklī kā mājas suni, jārūpējas, lai viņam būtu iespēja bieži un pamatīgi izskrieties. Kažoks prasa rūpīgu, pastāvīgu kopšanu, tā saukto trimingu (īpašs cirpšanas veids), kas ir visai sarežģīts process, ar ko suņa saimnieku tuvāk iepazīstina katrā kinoloģiskajā klubā, kur tiek audzēti erdelterjeri.

Materiāla sagatavošanā izmantota Helmas Lapiņas grāmata "Suns, kuru mīlam"