Anna Laukevica novērojusi - vecāki neieaudzina bērnos cieņu pret dzīvību.

Biju iegājusi zooveikalā nopirkt barību kaķim. Pēc brīža tur ieradās moderni ģērbies jauns pāris ar aptuveni četrus gadus vecu dēlēnu. Māte ilgi nevarēja izvēlēties kaklasiksnu ar Svarovska kristāliem savam toiterjeram, kuru visu laiku čubināja un bučināja. Dēlēns ar tēvu tikmēr klīda pa plašo veikalu. Pēkšņi izdzirdēju - gribu, gribu, gribu! - puika pieteica tiesības uz sīciņo Džungārijas kāmīti, kas rosījās aiz stikla sienas. Ģimenes atvase bļāva nebalsī - spalgi un aizrautīgi, tad nokrita uz grīdas un spārdījās ar kājām. Tēvs nevarīgi skatījās apkārt. Māte pieskrēja pie vīra - nu nopērc viņam to kāmi, kas tev, divu latu nav? Dzīvesbiedrs bezpalīdzīgi atjautāja - kur tad mēs to kāmi pēc tam liksim? Sieviete nepacietīgi attrauca - kur, kur, Dima paspēlēsies, un tad atejpodā!...

Neklauvējiet pie stikla

Anna Laukevica Dino zoo veikalā Olimpijā strādā jau četrus gadus. Tas esot starpposms starp iepriekšējo izglītošanos tehnikumā un nākamo kādā no augstskolām. Veikals atrodas netālu no Annas dzīvesvietas. Tam savi plusi un mīnusi. Piemēram, Jāņos vai Ziemassvētkos tieši viņa iet barot un dzirdināt "preci" - putnus, zivis, bruņurupučus, trušus, kāmīšus, šinšillas, jo pārējie kolēģi dzīvo tālu vai tālāk. Dzīve veikalā ritot kā zoodārzā - cilvēki ar bērniem šeit ierodas katru dienu, bet brīvdienas ir īstas ģimeņu dienas. Anna smej: "Mums patīk skatīties kā bērni, acis iepletuši, skatās apkārt. Tikai daudziem ir nelabs niķis - viņi klauvē pie akvāriju un būru stikliem un nevajadzīgi satrauc dzīvo radību."

Bieži vien vecāki veikalā izvēlas savam bērnam pirmo dzīvnieciņu viņa mūžā. Dažkārt cilvēki prasa padomu pārdevējām - ko labāk pirkt? Anna iesaka, ka 2-3 gadus vecam bērnam vēl par agru pirkt dzīvu radību, bet jau piecus gadus vecam varētu nopirkt, piemēram, žurciņu vai kāmīti. Anna vienmēr brīdina vecākus: "Bērns nav pieradis ilgstoši rūpēties par dzīvnieku, tāpēc dzīvā rotaļlieta ātri vien paliks uz vecāku pleciem - vai esat gatavi uzņemties atbildību par to?"

Gailīti var turēt uz galda

Anna neliedz padomu nevienam un atzīstas, ka putni nav viņas mīļākie radījumi: "Mani mājās gaida divi kaķi - Miķelītis un Krupītis - un zivtiņas. Ar putniem kaķi nesaprastos. Turklāt, visu dienu atrazdamās starp cilvēkiem, es vakarā alkstu klusuma." Viņa ievērojusi, ka putni patīk vecāka gadagājuma cilvēkiem, bērniem gan ne, jo spārnoto īpašumu nevar žņurdzīt un murcīt. Daudzi pērk zivis un ar tām aizraujas, bet zivīm vajag ļoti daudz uzmanības. Nav tā, ka ielaidīs akvārijā un nu tikai priecāsies par tām. Taču var nopirkt zivtiņu gailīti - ielaid to stikla traukā un tikai neaizmirsti apmainīt ūdeni un iebērt barību! Gailīti var turēt arī darbā uz galda - lielisks līdzeklis nervu spriedzes noņemšanai.

Anna zina teikt, ka mode ir arī uz dzīvniekiem. Vēl pirms pāris gadiem daudzi pirka šinšillas. Annai par tām savs viedoklis: "Šinšillai ir ilgs mūžs, bet tas nav dzīvnieks maziem bērniem. Šinšilla savā ziņā ir dzenbudists, kas meditē, ar sevi pārņemts. Bērniem dzīvnieciņš nederēs, to nevar glaudīt un mīļot."

Kas tagad modē? Anna pasmaida: "Seski. Iepazīstieties, šis ir Fredis. Veikalā aizsēdējies. Neprātīgi šiverīgs. Viņš mums pavadiņā laukā gājis, par sniegu brīnījies, pa veikalu skraida. Iekaram viņam kaklā zvaniņu un klausāmies - dzin, dzin! Ja pazūd, papīkstinām lateksa rotaļlietu cūciņu, un Fredis klāt. Šausmīgi ziņkārīgs. Kad viņu glauda, tad krīt uz muguras un izkar mēli - vēl, vēl!" Pircēji interesējoties - vai sesks kož, un Anna atbildot - kož gan. - Kāpēc? - Tāpēc, ka katrs kož, ja viņam dara pāri.

Kamēr runājamies, no būra izsprūk papagailis, uzlido augstu pie griestiem un vēro lejā notiekošo. Tāds papagailis nav no lētajiem, kā viņu noķers? Annas kolēģe zina teikt: "Palidos, palidos, nogurs un pats nāks mājās." Taču gadījies, ka kāds putns aizlaižas milzīgajā Olimpijā. Tad no otrā stāva kāds skrien un ziņo, ka papagailis apkārt lido, droši vien mūsējais. Citā reizē lielveikala darbinieki Dino zoo meitenēm atnes burkā pamestus kāmīšus vai noplukušus kaķēnus. Anna nedusmojas: "Mums te ir tāda kā organizācija Glābiet zvēriņus. Tā vai citādi, bet katram atrodam mājas."

Jāmāca cienīt dzīvību

Vai, gadiem ritot, pircēju attieksme pret dzīvo radību mainās? Anna pārliecināta: "Protams, mainās. Lielākā daļa tagad biežāk interesējas, kā uzlabot apstākļus savam mīlulim, kādu barību pirkt un daudz ko citu. Mēs konsultējam, iesakām. Kādreiz vēroju - jaunas meitenes pērk kādu dārgu lietu dzīvnieciņam, kaut varēja naudiņu izlietot savam priekam - kino, našķiem."

Kad pastāstu Annai par šokējošo gadījumu ar mazo zēnu veikalā, viņa atbild: "Es nebrīnos. Vecāki bieži vien neieaudzina savās atvasēs cieņu pret dzīvību, bet tā ir tik trausla. Gadās, putns nobīstas, ietriecas stiklā, sasit krūškurvi un nokrīt bez dzīvības. Tikko čivināja un - vairs nav.

Tekla Šaitere

2. marts (2009) 09:15, Diena

Foto: Uldis Briedis

www.diena.lv